UGUNSRIJĒJS (Ivars Šteinbergs)

Šovs

Pērnība, tā es to saucu, – savādnīga laikmiņa, – pēra mani, jo palaižu mēlības. Bet turpināju burtuļot – ziņkāroju, sajutskāru, ka valodā maz vietas. Izgudrotāja, viņi teica un appļaukāja. Bet es vienviet atšņāpu – tā nav “izgudrošana”, bet izgurdošana! No gurda laika, no šaurvietības mans iejaukumiņš, tā top manas dimantiņas, manas kaklarotaļas – no gurdošanas. Dažviet šķiet: ja jūs apķertu, cik garlaicīgi man ir, jūsu kodinātājpulksteņi saēstu paši sevi, jūsu sienas kalenbāros saplānotās dārzlopības balles nobirtu zemē, un jūs vairs neuzdrošinātos izbāzt no mājas savas purnogrāfijas.

Kad iestājās puberštātes, es, vaļā tetovātīm, caurbūru lūpu, caurbūru ausis, es biju vientūļa. Nesmēķēšana bija cigaretums, es nodevos lielām dūmām; es pturpināju spļauties gurduma murdēšanai, sāku pieskrandināt kladītes. Kad nāca virsū melnie nākoņi, es klaidos uz laukiem pie fantāzīšiem, mīļajām paivabolēm, manā mežā nebija bailenes un karavikas, tur uguņoja pupūķis un pelnzemē lakstoja māņuzāle, es pasakairinājos, šalkains vējelis dalījās ar savu dzistēli, mani nomierināja saldā karamelošana.

Un tad es parādīju, – un es neapķeru, kas man bija uzmācis, – es parādīju savus sagurdojumus vienam atzīstam autoram. “Neko nevar saprast,” viņš mani apbaismoja, “tev tas teksts ir jāatslogo.” Visdegunis! Cietpilsonis! – tā es viņu saucu, kaut gan mājās ar asarām spilvendrāmā. Tu esi sauss tukšnesis, kaunapiere, sev stāstīju, nekam nederīga sīkdiene, muldozers.

Pēc vairākiem badiem es iekāpu kādā naktskublā. Silto gaisēnu caurvibrēja konferansjē, kas pieteica bamsambli. Iznāca grupa un sāka spēlēt. Es pat negrasījos klausīties, bet mūziņa paķēra maņas aiz velkoņa. Kontrolbass vaktēja, lai sastāvs nenoiet no nakts. Sānos dūra šaustiņinstrumentālists. Un pie bungām – puisis vārdā Dankijs, īsts sperzelis, sāka solo, trum t-t-cs-t-t-cs tra-palimpa trumpa-ts-cs-cs-cs- bapa trmp-p csm-p-p cs-c-c dum-ba-ī t-cs-ta-tum-baī zim-c-c-p-pa-pa-du palima-para-ds-dz para-pa-didl didl-ba-dzu dz-z-z-ba dr-ba-ba-dzs ba-ba-dā dr ts trrr tdum trrrd

Kamēr klausījos Dankija kosmoperu, kamēr jutos nonākusi paradisko, notika kaut kas, kam pirmo reizi nespēju piešūt vārdus. Tābrīža mirkļainavā vēl nesaskatīju, kas īsti notiek, bet, tagad atskatoties, šķiet: es, iespējams, jutu, ka man nav nozīmes. Dankijs tik džezpersoniski atdevās, ka tas nebija kāds “viņš”, tas bija kaut kas caur viņu, mūs visus saistošā karmonija.

Es gāju mājās un atsāku šņirknēt savu solo. Es trakstīju un trakstīju, uzskaitīju visu, kas novismoja – vectātiņas pērles, bērnelības marles nodrāzumiem, perlaputras debess, lemess uzarts mūžaslājums, visi mani suvevīri, dzēšgumijas atstāts klajums, picas šķēles kratītāji, sveicināti, skatītāji, demogrāfi skaitītāji, veicinājiet ciparus, un šovakar pa satelīta raidītājiem izspurdzošos stāstus, paklaidējot ciema rātes, tēvus, mātes, protams, arī knīparus, lūk, skate glīta, skat, kā dīdās aizkulisēs aktrises, es drīzāk esmu faktrise, bet nedomājiet mani gļēvu, nākšu lomu miesot, došu veltes, domu sākšu, skaidrs taps gan zviedrietei, gan skotam, zizlis izdiriģēs sviedrus, knislis pārtaps hipopotams…

Es sāku pati kāpt uz skatuves. Dievināju, kā mani pievelk skatuvplānā. Izgudrotāja, viņi teica un aplaudēja. Ar laiku es uzzināju, ka man pat ir lūpumāsas, tikpat vientūļas, cik es, tikpat sarkanas spēļastes, mokgrauzes. // Un tagad es sēžu ģērbtuvē, velku ar grimu starus uz sejas, uz savām vaigznēm. Es nākšu ļaužu priekšā improvizināties. Es smaidu, skatīdamās spogulī, jo pēc piecām minūtēm es nākšu ļaužu priekšā visiem stāstīt, cik man ir garlaicīgi.

VĀRDU DRESĒTĀJA (Inga Pizāne)

Šeit ir cirks, dārgie –

gaisa bučiņu vietā te jāsūta gaisa nazīši,

ar kuriem sagriezt gaisu gabalos

un tad žonglēt citam ar cita sviedru lāsītēm

vai nolaizīt tās vienam no otra pieres ar ugunskarstu mēli.

Šeit ir cirks, dārgie, un Maslova piramīdas vietā te jāceļ ziloņu piramīdas.

Jūs pat nevarat iedomāties, cik ziloņu es šajā arēnā redzu!

Negribat par to parunāt? Paraudāt?

Šeit ir cirks, dārgie, te raud tikai pa jokam,

te mirst pa jokam, cilvēku griež uz pusēm,

pēc tam nabagam nekas neatliek, kā meklēt otru pusīti.

Šeit ir cirks, dārgie, organizēta mulsināšana – tā cirku dēvē tēzaurs,

es nejokoju, dārgie, man patīk šī klaunāde,

te viss trāpa pa īstam –

naži un bultas

un no mīlnieka gultas jāpazūd kā maģiskā trikā,

citādi dresēti tīģeri tevi aprīs nesakošļājot.

Šeit ir cirks, dārgie, nesatraucieties!

Pēc tam tevi izspļauj dzīvu,

un klaunu degunu lietus līst.

Nekas neatliek kā turpināt balansēt pa smalko dzīves virvi,

līdz nokļūsti uz lauciņa nr. 120,

kur tevi gaida uzvarētāja kauss,

un tas nekas, ka tur esi viens kā pirksts

un nemaz nevari to kausu pacelt.

ORLANDINA (Jelena Glazova)

Mana valoda ir pārākā

Atkārto šos vārdus pēc manis

Vara/bezspēks

Paklausība/dumpis

kundzība/verdzība

vārds/klusums

vēstījums/tukšums

patiesība/meli

bezgalība/strupceļš

gudrība/stulbums

dzīvība/karš

līdzsvars/nelīdzsvarotība

viss/nekas

....

Tava valoda ir tavas pasaules robežas

Bez valodas tu nevari realizēt nevienu savu vēlmi

Faktu loģiskais attēls ir doma

Lietu stāvoklis ir domājams

Patiesu domu kopums ir pasaules attēls

Doma ir racionālais teikums

Nav nekādu noslēpumu

Ja jautājumu vispār var uzdot

Tad uz to var arī atbildēt

To ko var pateikt

Var pateikt skaidri

Par ko nevar runāt ir jāklusē

Jo valoda redz pasaules robežas

Tev ir jāmīl mani par manu valodu

Šī valoda ir tīrākā pasaule

Tev nav jākaunās no šīs valodas

Tev ir jākaunās no savas valodas

Kas ir netīra un sastāv no aizņemumiem

Tā ir vergu valoda

Tu nekad nerunāsi vergu valodā

Savadāk tu pārvertīsies par suni

Atkārto manus vārdus

Un kļūsi par īsto zināšanu prāvieti