


2024. gada 19. oktobrī Rīgas 13. vidusskolā norisinājās vienpadsmitais pasākumu cikla «Dzejas pusnakts» notikums – «Dzejas pusnakts skolā», kurā atgriezāmies skolas laikos, kas visiem bijuši tik dažādi, bet tomēr tik līdzīgi, kā arī, lai beidzot izdzīvotu sapni - palikt pa nakti skolā. (Vai varbūt tas ir tikai mans sapnis?)
Diseni nodrošināja DJ duo ZPD, atskandinot visaizmirstākos hītus pasaulē, ļaujot apmeklētājiem ielekt jaunības ritenī. Savukārt VJ duo LOOMBANDS mūs izveda cauri vizuālai pagātnes takai, cauri kādreizējām mīļākajām spēlēm, jokiem un, protams, atmiņām, kas dažiem jau noglabātas cietajos diskos.
Šo skolas balli, kuru DIREKTORE parasti neatļautu rīkot, vadīja SKOLOTĀJA (Katrīna Ivanova), bet uzstājās 8 dzejnieki MĀCĪBĀS - SKAITĀMPANTS jeb Madara Linna Ēvalde, DIREKTORE jeb Iveta Ratinīka, TREŠĀ VIETA jeb Valters Liberts, SAKOŽĻĀTA PILDSPALVIŅA jeb Afra Pia Kima, FAKULTATĪVS jeb Eliāna Giptere, DZEJMĀTE RĪMSTARA jeb Krista Anna Belševica, SŪDZAMBĪBELE jeb Janta Paula Putniņa, PĒDĒJĀ SPORTĀ jeb Marija Luīze Meļķe. Dzejnieki nodevās rotaļīgiem dzejas pinumiem, ko iedvesmojis laiks, kas pavadīts ne tikai skolas solā, bet arī sapņojot, skatoties ārā pa logu matemātikas stundā.
Šoreiz pasākumu papildināja arī DZĪVAIS RADIO Amandas Kaufmanes un Lindas Čūderes vadībā blakus Walters&Grapa bāram. Kā jau katru reizi, arī šoreiz uz sarunām tika lūgti dzejnieki, lai pastāstītu par savām pieredzēm skolā un iespējams pat ārpus tās.








«Man likās ļoti mīlīgi. Principā jau bija visi «savējie», svešas sejas nemanīju. kā pasākuma vadītājai, SKOLOTĀJAI, tas šķita brīvāk. Par pasākumu kopumā – bija reāls skolas disenes vibe, kas ari izpletās publikā. :D Ēdinātāji bija forši, tikai citā telpā. Dzert un dabūt friciishus uz vietas - bedova. Īsti performances un dzejniekus neredzēju, taču brīvie mikrofoni bija labie!»
Pasākuma vadītāja SKOLOTĀJA (Katrīna Ivanova)












UGUNSRIJĒJS (Ivars Šteinbergs)
Šovs
Pērnība, tā es to saucu, – savādnīga laikmiņa, – pēra mani, jo palaižu mēlības. Bet turpināju burtuļot – ziņkāroju, sajutskāru, ka valodā maz vietas. Izgudrotāja, viņi teica un appļaukāja. Bet es vienviet atšņāpu – tā nav “izgudrošana”, bet izgurdošana! No gurda laika, no šaurvietības mans iejaukumiņš, tā top manas dimantiņas, manas kaklarotaļas – no gurdošanas. Dažviet šķiet: ja jūs apķertu, cik garlaicīgi man ir, jūsu kodinātājpulksteņi saēstu paši sevi, jūsu sienas kalenbāros saplānotās dārzlopības balles nobirtu zemē, un jūs vairs neuzdrošinātos izbāzt no mājas savas purnogrāfijas.
Kad iestājās puberštātes, es, vaļā tetovātīm, caurbūru lūpu, caurbūru ausis, es biju vientūļa. Nesmēķēšana bija cigaretums, es nodevos lielām dūmām; es pturpināju spļauties gurduma murdēšanai, sāku pieskrandināt kladītes. Kad nāca virsū melnie nākoņi, es klaidos uz laukiem pie fantāzīšiem, mīļajām paivabolēm, manā mežā nebija bailenes un karavikas, tur uguņoja pupūķis un pelnzemē lakstoja māņuzāle, es pasakairinājos, šalkains vējelis dalījās ar savu dzistēli, mani nomierināja saldā karamelošana.
Un tad es parādīju, – un es neapķeru, kas man bija uzmācis, – es parādīju savus sagurdojumus vienam atzīstam autoram. “Neko nevar saprast,” viņš mani apbaismoja, “tev tas teksts ir jāatslogo.” Visdegunis! Cietpilsonis! – tā es viņu saucu, kaut gan mājās ar asarām spilvendrāmā. Tu esi sauss tukšnesis, kaunapiere, sev stāstīju, nekam nederīga sīkdiene, muldozers.
Pēc vairākiem badiem es iekāpu kādā naktskublā. Silto gaisēnu caurvibrēja konferansjē, kas pieteica bamsambli. Iznāca grupa un sāka spēlēt. Es pat negrasījos klausīties, bet mūziņa paķēra maņas aiz velkoņa. Kontrolbass vaktēja, lai sastāvs nenoiet no nakts. Sānos dūra šaustiņinstrumentālists. Un pie bungām – puisis vārdā Dankijs, īsts sperzelis, sāka solo, trum t-t-cs-t-t-cs tra-palimpa trumpa-ts-cs-cs-cs- bapa trmp-p csm-p-p cs-c-c dum-ba-ī t-cs-ta-tum-baī zim-c-c-p-pa-pa-du palima-para-ds-dz para-pa-didl didl-ba-dzu dz-z-z-ba dr-ba-ba-dzs ba-ba-dā dr ts trrr tdum trrrd
Kamēr klausījos Dankija kosmoperu, kamēr jutos nonākusi paradisko, notika kaut kas, kam pirmo reizi nespēju piešūt vārdus. Tābrīža mirkļainavā vēl nesaskatīju, kas īsti notiek, bet, tagad atskatoties, šķiet: es, iespējams, jutu, ka man nav nozīmes. Dankijs tik džezpersoniski atdevās, ka tas nebija kāds “viņš”, tas bija kaut kas caur viņu, mūs visus saistošā karmonija.
Es gāju mājās un atsāku šņirknēt savu solo. Es trakstīju un trakstīju, uzskaitīju visu, kas novismoja – vectātiņas pērles, bērnelības marles nodrāzumiem, perlaputras debess, lemess uzarts mūžaslājums, visi mani suvevīri, dzēšgumijas atstāts klajums, picas šķēles kratītāji, sveicināti, skatītāji, demogrāfi skaitītāji, veicinājiet ciparus, un šovakar pa satelīta raidītājiem izspurdzošos stāstus, paklaidējot ciema rātes, tēvus, mātes, protams, arī knīparus, lūk, skate glīta, skat, kā dīdās aizkulisēs aktrises, es drīzāk esmu faktrise, bet nedomājiet mani gļēvu, nākšu lomu miesot, došu veltes, domu sākšu, skaidrs taps gan zviedrietei, gan skotam, zizlis izdiriģēs sviedrus, knislis pārtaps hipopotams…
Es sāku pati kāpt uz skatuves. Dievināju, kā mani pievelk skatuvplānā. Izgudrotāja, viņi teica un aplaudēja. Ar laiku es uzzināju, ka man pat ir lūpumāsas, tikpat vientūļas, cik es, tikpat sarkanas spēļastes, mokgrauzes. // Un tagad es sēžu ģērbtuvē, velku ar grimu starus uz sejas, uz savām vaigznēm. Es nākšu ļaužu priekšā improvizināties. Es smaidu, skatīdamās spogulī, jo pēc piecām minūtēm es nākšu ļaužu priekšā visiem stāstīt, cik man ir garlaicīgi.
VĀRDU DRESĒTĀJA (Inga Pizāne)
Šeit ir cirks, dārgie –
gaisa bučiņu vietā te jāsūta gaisa nazīši,
ar kuriem sagriezt gaisu gabalos
un tad žonglēt citam ar cita sviedru lāsītēm
vai nolaizīt tās vienam no otra pieres ar ugunskarstu mēli.
Šeit ir cirks, dārgie, un Maslova piramīdas vietā te jāceļ ziloņu piramīdas.
Jūs pat nevarat iedomāties, cik ziloņu es šajā arēnā redzu!
Negribat par to parunāt? Paraudāt?
Šeit ir cirks, dārgie, te raud tikai pa jokam,
te mirst pa jokam, cilvēku griež uz pusēm,
pēc tam nabagam nekas neatliek, kā meklēt otru pusīti.
Šeit ir cirks, dārgie, organizēta mulsināšana – tā cirku dēvē tēzaurs,
es nejokoju, dārgie, man patīk šī klaunāde,
te viss trāpa pa īstam –
naži un bultas
un no mīlnieka gultas jāpazūd kā maģiskā trikā,
citādi dresēti tīģeri tevi aprīs nesakošļājot.
Šeit ir cirks, dārgie, nesatraucieties!
Pēc tam tevi izspļauj dzīvu,
un klaunu degunu lietus līst.
Nekas neatliek kā turpināt balansēt pa smalko dzīves virvi,
līdz nokļūsti uz lauciņa nr. 120,
kur tevi gaida uzvarētāja kauss,
un tas nekas, ka tur esi viens kā pirksts
un nemaz nevari to kausu pacelt.
ORLANDINA (Jelena Glazova)
Mana valoda ir pārākā
Atkārto šos vārdus pēc manis
Vara/bezspēks
Paklausība/dumpis
kundzība/verdzība
vārds/klusums
vēstījums/tukšums
patiesība/meli
bezgalība/strupceļš
gudrība/stulbums
dzīvība/karš
līdzsvars/nelīdzsvarotība
viss/nekas
....
Tava valoda ir tavas pasaules robežas
Bez valodas tu nevari realizēt nevienu savu vēlmi
Faktu loģiskais attēls ir doma
Lietu stāvoklis ir domājams
Patiesu domu kopums ir pasaules attēls
Doma ir racionālais teikums
Nav nekādu noslēpumu
Ja jautājumu vispār var uzdot
Tad uz to var arī atbildēt
To ko var pateikt
Var pateikt skaidri
Par ko nevar runāt ir jāklusē
Jo valoda redz pasaules robežas
Tev ir jāmīl mani par manu valodu
Šī valoda ir tīrākā pasaule
Tev nav jākaunās no šīs valodas
Tev ir jākaunās no savas valodas
Kas ir netīra un sastāv no aizņemumiem
Tā ir vergu valoda
Tu nekad nerunāsi vergu valodā
Savadāk tu pārvertīsies par suni
Atkārto manus vārdus
Un kļūsi par īsto zināšanu prāvieti
