UGUNSRIJĒJS (Ivars Šteinbergs)

Šovs

Pērnība, tā es to saucu, – savādnīga laikmiņa, – pēra mani, jo palaižu mēlības. Bet turpināju burtuļot – ziņkāroju, sajutskāru, ka valodā maz vietas. Izgudrotāja, viņi teica un appļaukāja. Bet es vienviet atšņāpu – tā nav “izgudrošana”, bet izgurdošana! No gurda laika, no šaurvietības mans iejaukumiņš, tā top manas dimantiņas, manas kaklarotaļas – no gurdošanas. Dažviet šķiet: ja jūs apķertu, cik garlaicīgi man ir, jūsu kodinātājpulksteņi saēstu paši sevi, jūsu sienas kalenbāros saplānotās dārzlopības balles nobirtu zemē, un jūs vairs neuzdrošinātos izbāzt no mājas savas purnogrāfijas.

Kad iestājās puberštātes, es, vaļā tetovātīm, caurbūru lūpu, caurbūru ausis, es biju vientūļa. Nesmēķēšana bija cigaretums, es nodevos lielām dūmām; es pturpināju spļauties gurduma murdēšanai, sāku pieskrandināt kladītes. Kad nāca virsū melnie nākoņi, es klaidos uz laukiem pie fantāzīšiem, mīļajām paivabolēm, manā mežā nebija bailenes un karavikas, tur uguņoja pupūķis un pelnzemē lakstoja māņuzāle, es pasakairinājos, šalkains vējelis dalījās ar savu dzistēli, mani nomierināja saldā karamelošana.

Un tad es parādīju, – un es neapķeru, kas man bija uzmācis, – es parādīju savus sagurdojumus vienam atzīstam autoram. “Neko nevar saprast,” viņš mani apbaismoja, “tev tas teksts ir jāatslogo.” Visdegunis! Cietpilsonis! – tā es viņu saucu, kaut gan mājās ar asarām spilvendrāmā. Tu esi sauss tukšnesis, kaunapiere, sev stāstīju, nekam nederīga sīkdiene, muldozers.

Pēc vairākiem badiem es iekāpu kādā naktskublā. Silto gaisēnu caurvibrēja konferansjē, kas pieteica bamsambli. Iznāca grupa un sāka spēlēt. Es pat negrasījos klausīties, bet mūziņa paķēra maņas aiz velkoņa. Kontrolbass vaktēja, lai sastāvs nenoiet no nakts. Sānos dūra šaustiņinstrumentālists. Un pie bungām – puisis vārdā Dankijs, īsts sperzelis, sāka solo, trum t-t-cs-t-t-cs tra-palimpa trumpa-ts-cs-cs-cs- bapa trmp-p csm-p-p cs-c-c dum-ba-ī t-cs-ta-tum-baī zim-c-c-p-pa-pa-du palima-para-ds-dz para-pa-didl didl-ba-dzu dz-z-z-ba dr-ba-ba-dzs ba-ba-dā dr ts trrr tdum trrrd

Kamēr klausījos Dankija kosmoperu, kamēr jutos nonākusi paradisko, notika kaut kas, kam pirmo reizi nespēju piešūt vārdus. Tābrīža mirkļainavā vēl nesaskatīju, kas īsti notiek, bet, tagad atskatoties, šķiet: es, iespējams, jutu, ka man nav nozīmes. Dankijs tik džezpersoniski atdevās, ka tas nebija kāds “viņš”, tas bija kaut kas caur viņu, mūs visus saistošā karmonija.

Es gāju mājās un atsāku šņirknēt savu solo. Es trakstīju un trakstīju, uzskaitīju visu, kas novismoja – vectātiņas pērles, bērnelības marles nodrāzumiem, perlaputras debess, lemess uzarts mūžaslājums, visi mani suvevīri, dzēšgumijas atstāts klajums, picas šķēles kratītāji, sveicināti, skatītāji, demogrāfi skaitītāji, veicinājiet ciparus, un šovakar pa satelīta raidītājiem izspurdzošos stāstus, paklaidējot ciema rātes, tēvus, mātes, protams, arī knīparus, lūk, skate glīta, skat, kā dīdās aizkulisēs aktrises, es drīzāk esmu faktrise, bet nedomājiet mani gļēvu, nākšu lomu miesot, došu veltes, domu sākšu, skaidrs taps gan zviedrietei, gan skotam, zizlis izdiriģēs sviedrus, knislis pārtaps hipopotams…

Es sāku pati kāpt uz skatuves. Dievināju, kā mani pievelk skatuvplānā. Izgudrotāja, viņi teica un aplaudēja. Ar laiku es uzzināju, ka man pat ir lūpumāsas, tikpat vientūļas, cik es, tikpat sarkanas spēļastes, mokgrauzes. // Un tagad es sēžu ģērbtuvē, velku ar grimu starus uz sejas, uz savām vaigznēm. Es nākšu ļaužu priekšā improvizināties. Es smaidu, skatīdamās spogulī, jo pēc piecām minūtēm es nākšu ļaužu priekšā visiem stāstīt, cik man ir garlaicīgi.

VĀRDU DRESĒTĀJA (Inga Pizāne)

Šeit ir cirks, dārgie –

gaisa bučiņu vietā te jāsūta gaisa nazīši,

ar kuriem sagriezt gaisu gabalos

un tad žonglēt citam ar cita sviedru lāsītēm

vai nolaizīt tās vienam no otra pieres ar ugunskarstu mēli.

Šeit ir cirks, dārgie, un Maslova piramīdas vietā te jāceļ ziloņu piramīdas.

Jūs pat nevarat iedomāties, cik ziloņu es šajā arēnā redzu!

Negribat par to parunāt? Paraudāt?

Šeit ir cirks, dārgie, te raud tikai pa jokam,

te mirst pa jokam, cilvēku griež uz pusēm,

pēc tam nabagam nekas neatliek, kā meklēt otru pusīti.

Šeit ir cirks, dārgie, organizēta mulsināšana – tā cirku dēvē tēzaurs,

es nejokoju, dārgie, man patīk šī klaunāde,

te viss trāpa pa īstam –

naži un bultas

un no mīlnieka gultas jāpazūd kā maģiskā trikā,

citādi dresēti tīģeri tevi aprīs nesakošļājot.

Šeit ir cirks, dārgie, nesatraucieties!

Pēc tam tevi izspļauj dzīvu,

un klaunu degunu lietus līst.

Nekas neatliek kā turpināt balansēt pa smalko dzīves virvi,

līdz nokļūsti uz lauciņa nr. 120,

kur tevi gaida uzvarētāja kauss,

un tas nekas, ka tur esi viens kā pirksts

un nemaz nevari to kausu pacelt.

Māra Ulme

atbildi ar jā vai nē

nāvei nav secības

sajūtām nav rakstura

plāniem ir kautrība

iekārei nav robežu

laikam nav atlikuma

faktiem ir upuri

gaidām nav noguruma

uzdevumam ir pienākums

ilgām nav piepildījuma

detaļām nav precizējuma

rokām ir zīmīgums

drosmei ir muļķība

šaubām nav uzticības

cinismam nav sirsnības

nav pārsteiguma

priekšnojautai nav iznākuma

pierādījumam ir likumsakarība

dzīvībai nav iemesla

entropijai ir kārtības kabatiņas

domām nav…?

noslēpumam ir grēks

ultimātam nav plašuma

nemitībai ir murdoņa

postam nav šablona

prātam ir sapratne

ir kārdinājums

neprātam ir kategoriskums

atmiņai nav substances

ir valkanums

ir aizdomas

viedoklis ir visiem

precizitāte ir relatīva

apātijai nav aizmetņu

korektums ir ambiciozs

piekrišanai nav polemikas

nav čaulītes

nav drošinātāju

interpretācijai ir tulkojums

tulkojumam ir interpretācija

cerībai ir nākotne

kailumam nav emaljas

baudai ir vilcināšanās

skūpstam ir metode

skavām ir temperaments

garlaicībai nav dzirksteles

tev nav ne vainas

klīrībai ir iedaba ir paštīksme

aušībai ir patmīlība

lepnumam nav iztapības

tukšumam nav pildījuma

ir brīva vieta

pigori nav peļami

atkarībai nav pretestības

…bet ir paģiras

traukiem ir jāatmiekšķējas

āzēšanai nav bikluma

atvadām nav profilakses

dzīvei ir jēga

jēgai nav dzīves

smaidam ir ierocis

navigācijai ir mērķis

norisei ir kāpums

dedzībai ir dzinums

izmisumam ir ?!?!?!?!?!?

izmisums.

nejaušībai nav nodoma

sapņiem ir vēlme ir tieksme

bezgalībai nav vērtības

idejai nav garantijas

ziņkārībai ir pieši

un sirdsklauves

nogulsnējas

Ir pateikts Vārda pēdējais burts