All of my friends are going to hell! Bet vai tiešām?
Dziesma, ar kuru tika uzsākts līdz šim grandiozākais «Dzejas pusnakts» vakars. 2024. gada 27. janvārī Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīcā norisinājās piektais «Dzejas pusnakts» pasākums - «Dzejas pusnakts baznīcā». Neviens no vakara grēciniekiem vēl nenojauta, ka ne tikai viņi, bet arī pusnakts atradīs savu īsto ceļu, šim vakaram kļūstot par pagrieziena punktu «Dzejas pusnakts» karjerā.
Šis vakars sagaidīja visus. Dīvainos, melanholisksos, saprastos, nesaprastos, savādos, ačgārnos, jocīgos, greizos un visus pārējos. Šīs durvis tika vērtas visiem, kam tovakar tā bija lēmušas zvaigznes. Tika gaidīti gan tie, kas jau atraduši savu ceļu, gan tie, kuri vēl meklējumos. Lustra šūpojās līdzi melanholiķu himnām, vitrāžu sirdis dunēja kopā ar mūsējām, nemitīgi ritmam līdzi dejā metās krusts aiz dj duo galvām. Viss bija tieši tā, kā tam jābūt. Mēs nevaram garantēt šķīstumu, bet ticēt, ka šajā vakarā notika sava veida dvēseļu atbrīvošana, mēs varam. Jo tieši tāda bija šī nakts.
Visas nakts garumā mūziku spēlēja fenomenālais dj duo GRĒKSŪDZE (Gerda Roze Medne un Krista Kaufmane), piepildot telpu ar gotiskām himnām. Baznīcā dzejoja MAGDALĒNA (Patrīcija M. Keiša), SIRDSDABIS (Rinalds Einiks), BELLADONNA (Alise Bogdanova), Inga Gaile, BARONS (Aleksandrs Barons), ZEFA (Elvīra Bloma) un SEPULĀRIJA (Džonatans Melgalvis), kuri meklēja atbildes uz dažādu sirdsbalsu jautājumiem. Pasākuma laikā bārs «Walters & Grapa» baznīcas pagrabā visus sildīja ar gardiem dzērieniem un nostāstiem, kas tikai katram pašam zināmi. Kas notiek pagrabā, tas tur arī paliek. Baznīcu apsargāja tās uzticamais mājas gariņš - kaķene Grācija.
Ārā ir pelēks, auksts draņķa laiks, sirds un prāts nedaudz lūzuši - nedaudz no bailēm un dzīves vilšanās, nedaudz no prieka un atbrīvojuma. Negribas cilvēkos, barā un kopā. Bet baznīca taču visus savus bērnus gaida, tāpēc paņemu drosmei, neveiklam smaidam un eju. Pienākšana jau vien ir kustinošs notikums.
Sākumā bija skaņa - Rīga dimd! Nu nē, tiešām?
Apejot ap stūri un ieraugot ` pagalma` logus - ne tikai dimd, bet arī deg!
Kā tas ir iespējams? Vai tā vispār drīkst un ko dieviņš par to teiks?
Drosmei vajadzēs vairāk. Un tā drosme paņēma bišk vairāk kā citreiz.
Iedeva gan arī - berztās ādas sajūtu, kad jūtu vairāk kā redzu.
Un dieviņš bija sagaidījis visus savus bērnus - glaunas dāmītes, pa kādai kundzītei, pilsētas šamaņus, gotus un citus dīvainīšus, arī parastos klerkus un mietpilsoņus (t.i.arī mani).
Es nezinu kā īsti tas vārds pareizi skan vai rakstās, bet te vietā - abalģeķ, varbūt pat pi.ģ.c.
Dūmi, gaismas, neredzu, redzu, galvas reibonis, vēl dūmi, debesu gaismas stars tieši acī, saltiņš, kokteilītis, vēl drusku, vēl šotiņš, dieviņa stars atkal acīs.
un STOP!
Viss kluss, nu reāli kluss.
Visi trakie, reibušie, vella pārņemtie, dejojošie, runājošie, kliedzošie, dziedošie, raudošie, visi smalkie un deģenerāti.
Visi apklust. Un apklust arī iekšās.
Es neticēju, ka tā var būt. Pat sarkanā paklāja teātrī vēl čaukst un klepo, kad gaismas izslēdzas.
Un dzeja kāpj kancelē, paņem vai atvelk līdzi arī dzejnieku. Drusku kautrīgu un pieticīgu, dažu nolaistām acīm vai urbjošu introvertu skatu telefonā.
Visi klausās, daži dzird ar ausīm, citi ar sirdi. Es šoreiz ar otro. Un tā nav bieži.
Ejot prom un atstājot daļu šotiņu pie baznīcas stūra, dziļā un īstā pazemībā un pateicībā dieviņam un viņa bērniņiem, kurus viņš ielaidis ne tikai savā sakrālajā telpā, bet arī kaut kādā mistiski transformējošā portālā.
pasākuma apmeklētāja
SIRDSDABIS (Rinalds Einiks)
ja mazāk lietotu telefonu
es dotos vairāk dabā pie sevis
dotos iepazīt augstāko realitāti
mācītos mīlēt visu to kas
pāries un
divos naktī mežā spēlētu ģitāru
zvaigznēm
kā koala sēdētu koku zaros meditētu
elpotu dzejoļus klausītos
pasaules un koka sirdspukstos
spēlētu stabulīti
kad no rītiem saule vēl lēnām paceltos
virs galotnēm
jo esmu saules ganiņš un
vakaros dziedātu
šūpuļdziesmas
kalniem un
jūrām
un
ar dabas gariem
ar elfiem rūķiem milžiem fejām
vārītu siltu dārzeņu un
aizvakardienas mākoņu zupu
upes krastā pieļautu domu ka es esmu arī viss kas
domāju ka neesmu un saplūstu ar visu
laiku un telpu un elpu un aikutomērvissirlabi kas no
vienas puses ir sapnis no otras puses cik
skaisti
atrast sevi pienenē
pieneņpūkā
atrast sevi uzplaukstam un noziedam
es esmu pats
es esmu pati nakts un pats vakars
es esmu pats dievs un pats cilvēks
un vēl es ar zariem
mērītu mākoņus debesīs
svinētu mākoņiem dzimšanas dienas
uzticētu augiem visus savus dziļākos aizvakardienas
noslēpumus kamēr
visums tāpat visu zina un
peldētos skaidrā meža avotā
celtos līdz ar sauli
nosnaustos pusdienās
siltas siltas sūnas
un būtu tāda
klusa dzīve
svēta dzīve
īsta dzīve
sapnis
kas arī pāries
un ir labi
MAGDALĒNA (Patrīcija M. Keiša)
Dievs ir gribējis lai tu
piedzimsti
apelsīna
ziedā
lai tu kā maza kaziņa
lielām lūpām plūc gaisu
brēc pēc saules
kāp kokā kuru mamma
uzskata par augstu
Dievs ir gribējis
lai tu dziedi
bet tu klusē
jo tu nezini
kam ticēt
varbūt arī Dievs ir gribējis
lai tu nezini
tikai apmaldījies
var atrast ceļu
tikai izslāpušais
zina dzert
vai varbūt tā ir
trūkuma loģika
Dievs nav gribējis
lai tev trūkst
jo tu esi lilija laukā
ne strādā ne vērp
tu audz
tu audz līdz tevi
noplūc ieliek vāzē
un tava smarža mazā
istabiņā ir kādam
par daudz
tu sevi noplūc un šķaudi
tu sevi nedāvini sev
tu pārdod liliju par naudu
Dievs tevi apģērbs arī bez tās
bet vai Dievs zina tavu gaumi?
šaubīties nav grēks
bet spēks ir paļaušanās
mazas pātadziņas kā lietus
sitas sejā un tu ņem
grožus savās rokās
jo tev ir par daudz
tu gribi saritināties atpakaļ
apelsīna ziedā
atkal kā kaziņa plūkt
gaisu brēkt saules
kāpt kokā biedēt māti
tu negribi grožus savās rokās
tu esi maza rozīte
kura izaudzējusi lielākus
ērkšķus nekā ziedus
tu raudi par to
ka dzel
bet tu dzel
atlaid grožus
tu esi roze
tu esi lilija
tu esi silts pukstošs dzīvnieks
tu esi bullis tu esi kaziņa
nebaidies murrāt
tev vajag drosmi
iet melnā naktī
tev nav jātic
polārzvaigznei
lai tā radītu
ceļu
SEPULĀRIJA (Džonatans Melgalvis)
vārdi neiekaro nakti
tie tikai to pakļauj uz laiku
līdz aizveras durvis
liekot viesiem iekāpt pa logu
mēness nepārvērš tavu seju
tas tikai to pakļauj uz laiku
piešķir tai iepriekš neredzētus vaibstus
kam seko iepriekš nedzirdēti vārdi
lodīšu labirints saules pulksteņa spicē
ar katru rietu tuvāk risinājumam
un kas ir galā? priežu sveķu mājīgā smarža
bieza krējuma mērce uz mēles
vai māla krūze pildīta ar sniegu
vai sūnas izklātas virs bedres sasalušā augsnē
es nepateikšu
to prasi mēnesim
viņš zinās labāk ko tev sagaidīt
kad austrumos sārtosies nojaušams
bet vēl nepateikts vārds
un kāds aizslēgs durvis no iekšpuses
atstājot tevi kāpņutelpā
ar svaigi
iestiklotiem
logiem
PASĀKUMA ATBALSTĪTĀJI
