All of my friends are going to hell! Bet vai tiešām?

Dziesma, ar kuru tika uzsākts līdz šim grandiozākais «Dzejas pusnakts» vakars. 2024. gada 27. janvārī Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīcā norisinājās piektais «Dzejas pusnakts» pasākums - «Dzejas pusnakts baznīcā». Neviens no vakara grēciniekiem vēl nenojauta, ka ne tikai viņi, bet arī pusnakts atradīs savu īsto ceļu, šim vakaram kļūstot par pagrieziena punktu «Dzejas pusnakts» karjerā.

Šis vakars sagaidīja visus. Dīvainos, melanholisksos, saprastos, nesaprastos, savādos, ačgārnos, jocīgos, greizos un visus pārējos. Šīs durvis tika vērtas visiem, kam tovakar tā bija lēmušas zvaigznes. Tika gaidīti gan tie, kas jau atraduši savu ceļu, gan tie, kuri vēl meklējumos. Lustra šūpojās līdzi melanholiķu himnām, vitrāžu sirdis dunēja kopā ar mūsējām, nemitīgi ritmam līdzi dejā metās krusts aiz dj duo galvām. Viss bija tieši tā, kā tam jābūt. Mēs nevaram garantēt šķīstumu, bet ticēt, ka šajā vakarā notika sava veida dvēseļu atbrīvošana, mēs varam. Jo tieši tāda bija šī nakts.

Visas nakts garumā mūziku spēlēja fenomenālais dj duo GRĒKSŪDZE (Gerda Roze Medne un Krista Kaufmane), piepildot telpu ar gotiskām himnām. Baznīcā dzejoja MAGDALĒNA (Patrīcija M. Keiša), SIRDSDABIS (Rinalds Einiks), BELLADONNA (Alise Bogdanova), Inga Gaile, BARONS (Aleksandrs Barons), ZEFA (Elvīra Bloma) un SEPULĀRIJA (Džonatans Melgalvis), kuri meklēja atbildes uz dažādu sirdsbalsu jautājumiem. Pasākuma laikā bārs «Walters & Grapa» baznīcas pagrabā visus sildīja ar gardiem dzērieniem un nostāstiem, kas tikai katram pašam zināmi. Kas notiek pagrabā, tas tur arī paliek. Baznīcu apsargāja tās uzticamais mājas gariņš - kaķene Grācija.

Ārā ir pelēks, auksts draņķa laiks, sirds un prāts nedaudz lūzuši - nedaudz no bailēm un dzīves vilšanās, nedaudz no prieka un atbrīvojuma. Negribas cilvēkos, barā un kopā. Bet baznīca taču visus savus bērnus gaida, tāpēc paņemu drosmei, neveiklam smaidam un eju. Pienākšana jau vien ir kustinošs notikums.

Sākumā bija skaņa - Rīga dimd! Nu nē, tiešām?

Apejot ap stūri un ieraugot ` pagalma` logus - ne tikai dimd, bet arī deg!

Kā tas ir iespējams? Vai tā vispār drīkst un ko dieviņš par to teiks?

Drosmei vajadzēs vairāk. Un tā drosme paņēma bišk vairāk kā citreiz.

Iedeva gan arī - berztās ādas sajūtu, kad jūtu vairāk kā redzu.

Un dieviņš bija sagaidījis visus savus bērnus - glaunas dāmītes, pa kādai kundzītei, pilsētas šamaņus, gotus un citus dīvainīšus, arī parastos klerkus un mietpilsoņus (t.i.arī mani).

Es nezinu kā īsti tas vārds pareizi skan vai rakstās, bet te vietā - abalģeķ, varbūt pat pi.ģ.c.

Dūmi, gaismas, neredzu, redzu, galvas reibonis, vēl dūmi, debesu gaismas stars tieši acī, saltiņš, kokteilītis, vēl drusku, vēl šotiņš, dieviņa stars atkal acīs.

un STOP!

Viss kluss, nu reāli kluss.

Visi trakie, reibušie, vella pārņemtie, dejojošie, runājošie, kliedzošie, dziedošie, raudošie, visi smalkie un deģenerāti.

Visi apklust. Un apklust arī iekšās.

Es neticēju, ka tā var būt. Pat sarkanā paklāja teātrī vēl čaukst un klepo, kad gaismas izslēdzas.

Un dzeja kāpj kancelē, paņem vai atvelk līdzi arī dzejnieku. Drusku kautrīgu un pieticīgu, dažu nolaistām acīm vai urbjošu introvertu skatu telefonā.

Visi klausās, daži dzird ar ausīm, citi ar sirdi. Es šoreiz ar otro. Un tā nav bieži.

Ejot prom un atstājot daļu šotiņu pie baznīcas stūra, dziļā un īstā pazemībā un pateicībā dieviņam un viņa bērniņiem, kurus viņš ielaidis ne tikai savā sakrālajā telpā, bet arī kaut kādā mistiski transformējošā portālā.

pasākuma apmeklētāja

SIRDSDABIS (Rinalds Einiks)

ja mazāk lietotu telefonu

es dotos vairāk dabā pie sevis

dotos iepazīt augstāko realitāti

mācītos mīlēt visu to kas

pāries un

divos naktī mežā spēlētu ģitāru

zvaigznēm

kā koala sēdētu koku zaros meditētu

elpotu dzejoļus klausītos

pasaules un koka sirdspukstos

spēlētu stabulīti

kad no rītiem saule vēl lēnām paceltos

virs galotnēm

jo esmu saules ganiņš un

vakaros dziedātu

šūpuļdziesmas

kalniem un

jūrām

un

ar dabas gariem

ar elfiem rūķiem milžiem fejām

vārītu siltu dārzeņu un

aizvakardienas mākoņu zupu

upes krastā pieļautu domu ka es esmu arī viss kas

domāju ka neesmu un saplūstu ar visu

laiku un telpu un elpu un aikutomērvissirlabi kas no

vienas puses ir sapnis no otras puses cik

skaisti

atrast sevi pienenē

pieneņpūkā

atrast sevi uzplaukstam un noziedam

es esmu pats

es esmu pati nakts un pats vakars

es esmu pats dievs un pats cilvēks

un vēl es ar zariem

mērītu mākoņus debesīs

svinētu mākoņiem dzimšanas dienas

uzticētu augiem visus savus dziļākos aizvakardienas

noslēpumus kamēr

visums tāpat visu zina un

peldētos skaidrā meža avotā

celtos līdz ar sauli

nosnaustos pusdienās

siltas siltas sūnas

un būtu tāda

klusa dzīve

svēta dzīve

īsta dzīve

sapnis

kas arī pāries

un ir labi

MAGDALĒNA (Patrīcija M. Keiša)

Dievs ir gribējis lai tu

piedzimsti

apelsīna

ziedā

lai tu kā maza kaziņa

lielām lūpām plūc gaisu

brēc pēc saules

kāp kokā kuru mamma

uzskata par augstu

Dievs ir gribējis

lai tu dziedi

bet tu klusē

jo tu nezini

kam ticēt

varbūt arī Dievs ir gribējis

lai tu nezini

tikai apmaldījies

var atrast ceļu

tikai izslāpušais

zina dzert

vai varbūt tā ir

trūkuma loģika

Dievs nav gribējis

lai tev trūkst

jo tu esi lilija laukā

ne strādā ne vērp

tu audz

tu audz līdz tevi

noplūc ieliek vāzē

un tava smarža mazā

istabiņā ir kādam

par daudz

tu sevi noplūc un šķaudi

tu sevi nedāvini sev

tu pārdod liliju par naudu

Dievs tevi apģērbs arī bez tās

bet vai Dievs zina tavu gaumi?

šaubīties nav grēks

bet spēks ir paļaušanās

mazas pātadziņas kā lietus

sitas sejā un tu ņem

grožus savās rokās

jo tev ir par daudz

tu gribi saritināties atpakaļ

apelsīna ziedā

atkal kā kaziņa plūkt

gaisu brēkt saules

kāpt kokā biedēt māti

tu negribi grožus savās rokās

tu esi maza rozīte

kura izaudzējusi lielākus

ērkšķus nekā ziedus

tu raudi par to

ka dzel

bet tu dzel

atlaid grožus

tu esi roze

tu esi lilija

tu esi silts pukstošs dzīvnieks

tu esi bullis tu esi kaziņa

nebaidies murrāt

tev vajag drosmi

iet melnā naktī

tev nav jātic

polārzvaigznei

lai tā radītu

ceļu

SEPULĀRIJA (Džonatans Melgalvis)

vārdi neiekaro nakti

tie tikai to pakļauj uz laiku

līdz aizveras durvis

liekot viesiem iekāpt pa logu

mēness nepārvērš tavu seju

tas tikai to pakļauj uz laiku

piešķir tai iepriekš neredzētus vaibstus

kam seko iepriekš nedzirdēti vārdi

lodīšu labirints saules pulksteņa spicē

ar katru rietu tuvāk risinājumam

un kas ir galā? priežu sveķu mājīgā smarža

bieza krējuma mērce uz mēles

vai māla krūze pildīta ar sniegu

vai sūnas izklātas virs bedres sasalušā augsnē

es nepateikšu

to prasi mēnesim

viņš zinās labāk ko tev sagaidīt

kad austrumos sārtosies nojaušams

bet vēl nepateikts vārds

un kāds aizslēgs durvis no iekšpuses

atstājot tevi kāpņutelpā

ar svaigi

iestiklotiem

logiem

PASĀKUMA ATBALSTĪTĀJI